Šis ir smags jautājums. Nevis tādēļ, ka uz to nav atbildes, bet tādēļ, ka atbildes ir vairākas. Turpinājumā – vismaz viena. Lai saprastu kāpēc tāds jautājums – uzreiz pie lietas.
Divi skati no dzīves:
1) Vidējais latvietis (turpmāk VL), kontaktējoties ar kādu svešvalodā runājošu, nekavējoties pāries uz otrajam ērtāku valodu (kādu? – pēc katra konkrētā VL±Δ spējām).
2) VL vispirms noklausās ko saka “kāds gudrāks” un tad mēģina pieskaņoties pirmā viedoklim. Ja arī VL ko teiks, tad tā, lai neizklausītos “citādi domājošs” pirmā acīs.
Nosacījums “Kāds gudrāks” var būt arī izkropļots, piem., “kāds skaļāks”, “kāds pārliecinātāks (par ko?)” utt.
Kur ir problēma?
Problēma man personiski – no VL es tā arī nekad neuzzinu viņa paša domas. Iespējams, tas viss tāpēc, ka VL jau gadsimtiem ilgi ir sajuties mazs citu, lielāku varu priekšā. VL vienmēr ir piekāpies un beigās pat atteicies no sava viedokļa. Šķiet, tā vienkārši ir tāda tautas tradīcija! Tradīcijas neapspriež (Priecīgu sv.Valentīna dienu!). Tās ieaudzina un lieto, ar cieņu. Tāpat arī lielie un gudrie zina, ka viņi tādi ir un tā arī jūtās. Viss savās vietās.
Risinājums?
(No malas raugoties) aicināt VL rakstīt un ļaut tam sajusties par “kādu gudrāku”. Patiesībā – ļauties sakārtot domas un (ja paveicās) apzināties, ka nabaga VL (tomēr) ir spējīgs ko teikt.
P.S. arī žurnāls Zilupes Pavasaris tieši šodien ir aizskāris saistītu tēmu: 17.01.2008.
